<br />
<b>Notice</b>:  Undefined index: title in <b>/home/webroot/piksas/source/base_clases/dwoo/compiled/home/webroot/piksas/source/template/content.htm.d17.php</b> on line <b>5</b><br />

Cūku būšana

Mīti vēsta, ka tad, kad Buda Jaungada priekšvakarā sasaucis visus dzīvniekus, lai tos apbalvotu par paklausību, cūka ieradusies pēdējā. Tāpēc austrumu kalendāra 10 mēness gadu ciklā, cūkai pieder beidzamais – noslēdzošais gads. Cūka nesteidzās, viņa vēl pa ceļam pie Budas iedama, ar šņukuru uzrušināja velēnas, zem tām izčāpstinot pa zīlei vai sēnei, viņa zināja, ka apbalvojums sekos un tāpēc nav sienā caurums jāizplēš, pat jau gaidītājs ir Dievu Dievs. Cūkas gadu raksturojot daudzi saka – būs jāstrādā, zemi jārok, tad zeltu no dubļiem sijāsim. Vai cūka strādā kā vērsis, kas iejūgdamies ratos neredz otru vagas galu lauka malā, bet zina, ka ir jāvelk? Nē, viņa bauda un čāpstina, viņa ir laiska un viņai par to VISS IR, bez sviedriem un bez cīņas. Vai cūka cilvēkiem patīk? Nē, pārsvarā nepatīk. Kristieši tic, ka Jēzus ļaunos garus izdzīdams, tos iesūtīja cūkās. Ebreji un musulmaņi cūkas gaļu neēd. “tas ir netīrs dzīvnieks”, vai tikpat bieži sakot - “nešķīsts”. Taču cūkai tas rūp maz. Buda uz viņu pagaidīs. Mūsdienās atklājies, ka našķu mīļotājas cūkas gaļā izstrādājas vielas, kas pirmās pievilina parazītus, kas tuvajos austrumos lielo reliģiju dzimšanas laikā, kad ledus vitrīnas vēl nebija izgudrotas, bija milzīgs šķērslis cūkgaļas baudīšanai.  Katra minūte bekonam uz tirgus letes bija burtiski nāvējoša.  Varbūt tieši tāpēc mūsu platuma grādos netīrais un nešķīstais cūķis bija tautas pārticības simbols. It īpaši tad, kad Ulmaņlaikos strauji pieauga bekona eksports. Bet vēlākajos gados, kad no turīgajām saimniecībām, zem Padomju okupācijas sloga cilvēkus izsūtīja mocekļu gaitās uz Sibīriju, tad aiz svārkiem un zābakos saslēptie žāvētie speķu gabali, izglāba daudzus no bada nāves. Nātru un balandu zupai pieliktā speķa vai kamaras strēmele bija kā bekona Dievmātes pieskāriens mirstīgajiem. Tāpēc kamēr latviešiem mājas bēniņos karājās žāvēta speķa gabali un klētī pa kādam miltu maisam, tikmēr viņi no bada nebaidījās. Bet vai latvieši tāpēc kā īpaši pielūdza cūkas, kamēr citur tās bija nešķīstas? Nē, viņi pielūdza cūkas ganu un aizstāvi – Teni un ar to tāpat kā ar romantisko pavasara Dievu – Ūsiņu sadzīvoja diezgan labi, nenonākot ētiskos un reliģiskos konfliktos risinot eksistenciālus jautājumus.

 

Un tomēr, cūka ir un paliek cūka. Ja mums uzkrīt pagale uz kājas, mēs nospļaujamies – cūcība, vai -  cūku būšana! Ja kāds piemēslo mežu un grāvmalas, mēs viņu saucam par cūku, vai cūkmenu. Tikmēr industriāli audzētās mājas cūkas nu jau tiek barotas ar pārtiku, kas satur ātraudzībā domātās antibiotikas, radot bažas vai apēdot kotletes un karbonādes, mēs paši neaptaukojamies kā suķi pirms kaušanas.  Cūkas semantikai tas neglaimo….

 

Tomēr par cūku cūkas gadā ir jārunā daudz. Var no tās mācīties attieksmi pret komfortu, kad tā dzīvo tik ērti zemnieku sētā, nepagrūtinot sevi ar darbu, bet vienkārši ESOT. Var pētīt kā bekona eksporta un cūkkopības dēļ ir cēlusies iedzīvotāju labklājība Ulmaņlaikos, kā cūka ir apdzejota gan mākslā, gan literatūrā, izčāpstināt pagājušā gadsimta sākuma receptes, kurās izmantota cūkgaļa, lai atklātu, cik garšām bagāts bija to laiku ēdiens.  Lai viss kļūtu vēl smeķīgāks, tad to visu ir iespējams  izstādē lasīt un pētīt Ulmaņlaiku latviešu valodā, kāda ir sarakstīta lielākā daļa izstādes tekstus par cūkkopību un bekonu. Lai kā cūkas pērles no dubļiem, no visā sadzīviskā izvilktu pērles.

 

*Ulmaņlaiki – pastāv pieņēmums, ka par Ulmaņlaikiem Latvijā ir dēvējams periods sākot no valsts dibināšanas līdz par otrajam pasaules karam, jo visa Latvijas kā valsts politika vairāk vai mazāk veidojās K. Ulmaņa aktivitāšu ietekmē.

 

*Izstādes veidošanā paldies sakām Bērzes iedzīvotājām Skaidrītei Bauzei, Sarmītei Griķei un Dzintrai Leinertei par dalīšanos dzimtas mantojumā, kā arī seno lietu kolekcionāram Jānim Urbānam no Bikstu pagasta “Līčiem”.

 
Gunārs ar cūku  - Gunārs Ulmanis “Pikšu” sētā, aptuveni 1939. gads.
 

Tēlnieka Teodora Zaļkalna fotorafēts modelis granīta skulptūrai “Cūka”, foto – LNMM krājums. 

Autortiesības © 2010 "Pikšas"